Kāpēc priesteri runā mierīgus sprediķus?
Pirms brīža zvanīja kāds priesteris un teica, ka jau ir oblates, ka uz šo vai šo vietu varēs braukt, paņemt, samaksāt, atvest un... sākt iepakot. Padomājiet, ja priesteris sēž dažas stundas katru dienu un ieliek vienu oblati, vai divas oblates mazā iepakojumā, un pēc tam ņem nākamo oblati, un nākamo un tā dažas stundas, tad vai viņš runās enerģiskus sprediķus? Diez vai. Protāms, ka mierīgus.
Bet vai obligāti ir jārunā enerģiskie sprediķi? Protāms, ka ne. Arī tāpēc, ka enerģiskie nenozīmē interesantie. Bet vēl vairāk tāpēc, ka priesteris necenšas pievērst cilvēku uzmanību sev. Jo cilvēks atnāca uz baznīcu uz svēto Misi nevis priestera dēļ, bet lai satiktos ar Jēzu Kristu.
Citas ir runas citos pasakumos. Jo tur runātājs var pieminēt cilvēkus, kas jau sen aizgāja mūžībā, var pieminēt notikumus jau sen pagājušos, vai simbolus pieņemtus konkrētā cilvēku grupā. Lai atdzīvinātu saites starp cilvēkiem, runā emocjonāli un tādā veidā prasa ticību uz šīm izteiktām lietām. Uzmanīgs klausītājs var ieraudzīt šajās runās kaut ko līdzīgo ticībai, bet sevišķai, jo prasītai ticībai, ārējai ticībai, kura uzcelta uz labiem novēlējumiem. Tas viss kopā saucas propagande, kura ir kā aizkars, lai neredzētu un nesaprastu realitāti. Propagande, kas emocjonāli padod cilvēkus savam saturam, ir kā mašīna, kas brauc bez gaismām. Ja mašīna ir krāvu mašīna, tad uzvarēs tikšanās ar citām mašīnām. Ja tā ir vieglā mašīna, tad priekšā ir tikai katastrofa.
Tāpēc priesteri runā mierīgus sprediķus, lai viņu sludināšana nebūtu cilvēciskajā gudrībā, bet spēkā un Svētajā Garā. Tur nekāda katastrofa nedraud, jo īsta drošība ir Dievā. Un mēs to zinām.
Es uzrakstīju tādu "specifisku" tekstu, jo tā ir atbilde tiem, kuri jau kādus 10 gadus runā "mēs esam Rietumi", "mēs varām braukāt uz Brīseli", "Rietumi par mums parūpēsies". Tā ir buršana! Nekas cits kā tikai buršana, lai mainītu realitāti. Bet realitāti nemainīsim un ja visi katru dienu runātu 1000 reizes "mēs esam Rietumi!", tik un tā tur mīļos Rietumos nekad nezinās, ka ir kāda Latvija vai pavisam viduseiropa ar savām tautām, plāniem, kultūru. Es runāju ar dažādiem cilvēkiem no tā sauktiem Rietumiem un viņus neinteresē pavisam mūsu pastāvēšana. Vai dažādu nopietno organizāciju acīs mēs neesam (un nebijam) vienīgi "bufora zona", kur nebūs nekāda centra, kur tikai var lēti nopirkt (vai bieži aplaupīt), dārgi pārdod, bet cilvēkus sūtīt "skoļko ugodno" vienalga kur, lai strādātu bez cerības, ka to visu var mainīt? Drošu cerību dod cilvēkiem Dievs Romas katoļu Baznīcā, jo lūk pats Dievs aicina cilvēkus līdzdarboties ar Viņu. Un ļoti ļoti labi, ka ir priesteri, un nekas ka runā ļoti mierīgus sprediķus, kā piem. es:)
AtbildētDzēst